Repertuāra pārbaudes skatē – augstākā pakāpe

Aprīlis "Ačkupam" bija visnotaļ darbīgs mēnesis – līdztekus citiem sportiskiem un kultūras pasākumiem mūs sagaidīja arī viens no gada svarīgākajiem notikumiem – repertuāra pārbaudes skate. Šā gada 12. aprīlī Rīgas A grupas deju kolektīvi tikās VEF Kultūras pilī, lai izdejotu obligātā repertuāra dejas, gatavojoties Jauniešu deju svētkiem Liepājā un Baltijas studentu dziesmu un deju svētkiem “Gaudeamus”.

• 

Skate dejotājiem vienmēr ir īpaša – tas ir gan gaidīts, gan patīkami nervus kutinošs brīdis, kurā iespējams parādīt sezonas laikā paveikto un saņemt dejas nozares profesionāļu vērtējumu. Skates dienai piemīt pavisam citāda noskaņa nekā ierastam koncertam. Līdzās priekam par kāpšanu uz skatuves jūtama arī atbildība, jo katrs dejas raksts, solis un skatiens tiek rūpīgi vērtēts. Pirms uzstāšanās satraukums mijas ar vēlmi ātrāk nonākt uz skatuves, bet, atskanot pirmajām notīm, atliek uzticēties sev, savam deju partnerim un visam kolektīvam. Tieši šādos brīžos visvairāk izjūtam, cik nozīmīga ir savstarpējā paļāvība – uz skatuves mēs neesam katrs par sevi, bet gan viens veselums.

Šogad žūrijas vērtējumam izdejojām divas raksturā atšķirīgas dejas – “Ābelīti” un “Ai, zaļā līdaciņa”. Katra no tām vēsta savu stāstu un dejotājiem izvirza atšķirīgus uzdevumus, ļaujot vienā skates programmā parādīt gan spēku un tehnisko precizitāti, gan lirismu, plūdumu un skatuvisko vieglumu.

“Ābelīte” ir Jāņa Ērgļa horeogrāfija, kuras centrā ir ābelītes tēls – augšana, uzplaukšana un dzīvības turpinājums. Mūsu skatījumā tā atgādina arī par cilvēka saikni ar savām saknēm – gluži kā koks nevar augt bez stiprām saknēm, arī mēs nevaram pilnveidoties bez iepriekšējo paaudžu atstātā kultūras mantojuma. Dejas liriskais tēls ir apvienots ar dinamisku un tehniski piesātinātu horeogrāfiju. Lai “Ābelītes” stāsts uz skatuves atdzīvotos, nepietiek tikai pareizi izpildīt soļus – dejotājiem jārada sajūta, ka deja aug, elpo un uzplaukst skatītāju acu priekšā. Tā pieprasa gan fizisku spēku, gan vieglumu un emocionālu klātbūtni. Var droši teikt, ka šī sezona “Ačkupam” pagāja “Ābelītes” zīmē – koletīva jauno dejotāju iesvētībās tā ieguva “Gada dejas” titulu un ļāva dzimt arī gada teicienam: “Šķelmīgāk!”

Savukārt Diānas Gavares horeogrāfija “Ai, zaļā līdaciņa” vēsta par jūru – tās mainīgo spēku, plašumu un nepārtraukto kustību. Dejotāji tajā kļūst par jūras viļņiem, kas brīžiem viegli un mierīgi plūst, bet citkārt pieņemas spēkā, savijas un traucas uz priekšu. Kopīgi veidotie deju raksti rada dzīvas un elpojošas jūras iespaidu, tādēļ īpaši svarīga ir visa kolektīva vienotība un spēja sajust citam cita kustību. Īpaša nozīme dejas stāstā ir solo meitenēm, kuras iemieso simbolisku sarunu ar sevi jaunībā – vēlmi nodot jaunākajai sev dzīves laikā iegūto pieredzi, padomu un spēku. Šī satikšanās piešķir dejai dziļāku un personiskāku nozīmi, savienojot jūras viļņu varenību ar pārdomām par laika ritējumu un pieaugšanu

Esam gandarīti un lepni par sasniegto rezultātu – TDA “Ačkups” repertuāra pārbaudes skatē ieguva augstāko pakāpi ar 63,5 punktiem! Šis vērtējums apliecina “Ačkupa” dejotāju neatlaidību, atbildību un spēju sadarboties. Vienlaikus tā ir arī pateicība mūsu kolektīva vadībai par pacietību, prasīgumu un spēju palīdzēt mums parādīt labāko, uz ko esam spējīgi. Skate mums ir iespēja novērtēt paveikto, izjust kopā radītā priekšnesuma spēku un saprast, pie kā vēl turpināt strādāt. Katrs šāds notikums palīdz mums augt gan individuāli, gan kā kolektīvam, kļūstot arvien saliedētākiem un pārliecinošākiem uz skatuves.

•