Dziesmu un deju svētki. Tas ir notikumus, kuru gaida ikviens latvietis. Tā ir tradīcija, kas mūsu tautu saliedē un vieno. Tiem ikviens dejotājs, dziedātājs, mūziķis, folkloras kopas un amatierteātru dalībnieks gatavojas piecu gadu garumā, arī mēs – ačkupieši. Kad pienāk ilgi gaidītā svētku nedēļa, mēs visi esam kopā un, kā teikts šī gada svētku vēstījumā, varam kopā būt, kopā just!
XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki šogad aizritēja Dziesmu svētku 150 gadu zīmē. Kā pirmais lielais notikums mums, ačkupiešiem, bija svētku dalībnieku gājiens “Novadu dižošanās” 2. jūlija pievakarē, kurā dižojāmies kopā ar RSU jaukto kori “Rīga” un mūsu augstskolas rektoru Aigaru Pētersonu. Gājienā cauri Rīgai visciešāk izjutām atbalstu no skatītājiem, ģimenēm, draugiem un virsvadītājiem – katru reizi, kad kāds uzsauc “Lai dzīvo Ačkups!”, pārņem prieks, lepnums, vēlme turpināties. Pēc gājiena devāmies uz svētku atklāšanas koncertu, lai kopā ar citiem svētku dalībniekiem dejotu, dziedātu un smeltos enerģiju atlikušajai svētku nedēļai.
3. jūlijā dejotāju un skatītāju pūļi devās uz “Arēna Rīga”. Divos koncertos izdejojām skatuviskās dejas lielkoncertu “Balts”. Šis tika veidots kā deju jaunrades koncerts, iekļaujot jaunas horeogrāfijas, jaunu mūziku. Ačkupieši dejoja trīs dejas – “Laimas atnākšana” (horeogrāfe Rita Spalva), “Dievzemīte, Tēvzemīte” (horeogrāfe Dagmāra Bārbale), “Spēka elpa” (horeogrāfs Krišjānis Šimis), kā arī piedalījāmies koncerta finālā “Laika snātene” (horeogrāfs Jānis Purviņš), kurā visu laukumu piepildīja mirdzoši dejotāji – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Pirmās emocijas, pirmās laimes asaras, pirmais šo svētku pacēlums! Ja svētki iesākas tik krāšņi, tad gaidām skaists turpinājums.
Kā mēs visi zinām, dejotājus nebiedē ne lietus, ne svelme. Svētku nedēļa turpinās ar mēģinājumiem Daugavas stadionā – top deju lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” raksti. Nu lielais darbs mēģinājumu zālē pārtop vēl lielākā veidolā - ačkupieši savijas kopā ar citu kolektīvu dalībniekiem, veidojot lielo zīmējumu uz laukuma. Koncertā ceļinieka stāsts veda cauri Rīgai, Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei, Sēlijai un Latgalei. Jau 6. jūlijā notika deju lieluzveduma ģenerālmēģinājums (un lai arī nosaukts par ģenerālmēģinājumu, ikviens dejotājs zina, ka tas jau ir koncerts – būs taču skatītāji!). Un viss izdevās! Jutāmies gatavi vēl diviem koncertiem 7. jūlijā un pēdējam “Mūžīgā dzinēja” koncertam 8. jūlijā. Kas tās bija par emocijām! Pirms lielā koncerta fināla visi dejotāji gan uz laukuma, gan aiz laukuma malām klausījās ceļinieka Andra Keiša balsī: “Kas tas ir par spēku, kas visus šos cilvēkus dzen mācīties dejas, dejot, šūdināt tautastērpus? [..] Tie dejotāji taču ir traki! [ ..] Es un katrs no mums, kas te māj, un visi tie, kuriem māj, mēs esam tās naglas, kas tur un satur kopā mūsu tautu”. Un mēs visi sajutām – tas tiešām ir par mums – par katru ačkupieti un katru dejotāju. Un tad atskanēja dejas “Skaista mana tēvu zeme” pirmās notis – dejojot šo deju, mēs līdz kaulam izjutām lepnumu un piederību savai zemei. Finālā “Mēs uzkāpām kalniņā” satikās visi dejotāji un tikai retajam acs kaktiņā nevpavīdēja laimes asara.
“Mūžīgais dzinējs” izskanēja nemanot, bet ar to vēl svētki nebeidzās. Priekšā svētku noslēguma koncerts Mežaparka Lielajā estrādē – Sidraba Birzī. Starp koncertiem Daugavas stadionā, paspējām būt šeit un, skanot koristu balsīm, iemēģinājām estrādes grīdu, lai jau 9. jūlijā visi būtu kopā – Kopā augšup. Dejot tad, kad aiz muguras skan tūkstošu dziedātāju balsis, ir varena sajūta. Tas ir liels spēks!
Dziesmu svētki ir mūsu latviskais kods, dziesma un deja ir mūsu gēnos. Mēs, ačkupieši, esam laimīgi, ka varam būt daļa no latvietības, daļa no svētkiem un turpināt dejas tradīciju. Pēc svētkiem vienmēr ienāk prātā jautājums – vai ir dzīve pēc svētkiem? Mums ir atbilde – JĀ! Mēs ne tikai esam gatavi ar jaunu sparu gatavoties nākamajiem Deju svētkiem, bet šīs deju sezonas izskaņā vēl dosimies ilgi gaidītā ceļojumā – uz skaisto Turciju!
Vēlamies teikt lielu paldies ikkatram fotogrāfam, kura fotogrāfijas esam izmantojuši šajā blogā, taču īpašu paldies sakām mūsu dejotājiem Ritvaram un Elīnai par burvīgo emociju iemūžināšanu!
Comments